Sēlija

Sēļu tauta paši par sevi teiktu, ka ir vienīgie brīvie cilvēki visā Tālgaliā. Viņiem nav īsta vadītāja, un neviens nevienam nekalpo. Sēļi dzīvo vai nu mazos ciematos vai Sētās. Ciemats sastāv no vairākām Sētām, un pašā ciematā ir amatnieki, kuri apgādā visu apkaimi. Sēļi gādā un paļaujas viens uz otru. Tirdzniecība notiek ar barteri. Katrs dara kādu darbu apmaiņā pret cita darbu. Piemēram, ciema kalējs apgādā visus ar pakaviem, bet zemnieki viņam dod pārtiku, mežcirtēji - malku.
Sēļi ir ļoti piesardzīgi ar svešiniekiem no citām zemēm, skatoties uz visiem kā potenciālu draudu viņu miera izjaukšanai. Par laimi viņu zemi no pārējām cilvēku valstībām sargā Zemes Balsta kalni. Vienīgās 3 plašās ieejas Sēlijā (ziemeļos pie Daugas, rietumos pie Sārtas un dienvidos pie Zemes Balsta gala) sargā Kalnieši, Sēlijas sargi, aizstāvji.
Katrus vasaras saulgriežus viss ciems sanāk kopā un ievēl ciema vecāko (parasti tā ir viena un tā pati persona). Tā pienākums ir izšķirt strīdus, ja tādi izraisās, un dot padomus. Ciema vecākie nereti ir druīdi. Ciema vecākie atbild par kopīgajiem resursiem un par to godīgu izdalīšanu.
Sēļi ar Jersikas elfiem sadzīvo ļoti labi. Viņi dala savu vienu vienīgo pilsētu, Daugu, ar viņiem.
Sēļu mentalitāte:
1. Katrs pats ir sava likteņa kalējs.
2. Cilvēks bez darba nav iedomājams. Katrs palīdz komūnai.
3. Dots devējam atdodas.

Galvaspilsēta: Dauga
Valdnieki: Ciema vecākie, no tiem galvenā vecākā jau vairākus simtus gadu ir Daugas Vesetra.
Valoda: Baltu, Sēļu
Reliģija: Vecajie
Nauda: barters. Monētas netiek kaltas un tās vērtē tikai tik daudz, cik tām praktisku pielietojumu. Ļoti liela vērtība ir dzintaram, jo Sēlijas krastos to reti var atrast.
Resursi: Daudz: koks, dažādi augi un dzīvnieki, kas citur ir reti. Vidēji: metāls, dārgakmeņi (tikai tāpēc, ka nav daudz raktuvju). Maz: jūras veltes (jo nav piejūras pilsētu). Sēlija ir ļoti bagāta zeme, taču tās iedzīvotāji to neizmanto līdz pilnam potenciālam.